Katalogs ~ Saulcerīte Viese - "Skola meža vidū"
Ernests Dinsbegs ~ Saturs ~

Ernests Dinsbegs


1972. gada 13. maijā Talsu rajonā, kilometrus četrus no Dundagas, vecajā Kubeles skolā, atklāj muzeju vienam no pirmajiem latviešu kultūras darbiniekiem — Ernestam Dinsbergam (1816—1902). Skolā viņš nostrādājis četrdesmit gadus, latviešu literatūrā — septiņdesmit. Ar Kubeles skolu saistās arī Krišjāņa Barona, Friča Mālberga un citu literātu dzīvesstāsti. Krišjāņa Barona 150. jubilejas gadā muzejs paplašināts ar izstādi par mūsu izcilākā folklorista dzīvi Dundagas pusē.
Ernests Disnbergs
Ernests DINSBERGS
(24. I 1816.—30. IV 1902.) E. Egerta foto.

Kad sirmajam Ernestam Dinsbergam krustdēls jautāja viņa radu jeb «cilts rakstus», tad dzimtbūšanas laikos dzimušais vīrs ar rūgtumu kādā vēstulē 1894. gadā atbildēja:
«Kādi cilts raksti var būt dzimtļaudīm, ko dzimtkungs var izklīdināt un aizsūtīt kurp un kā pats grib. Vēl mana paša dzimšanas diena nebūt nav īsteni pierakstīta, bet tikai tā svētdiena, kad kristīts .. Un ko tad no dzimtcilvēka var vairāk teikt, kā: viņš dzīvojis un nomiris. Varam teikt, ka daudziem bija diezgan sajēdzīgs un izmanīgs gars, bet tiem nebija tie līdzekļi attīstīties un izglītoties. Un viņu valdoņi tādus nebūt negribēja, un, ja kāds kur rādīja, ka tam arī ir prāts, to raudzīja noslāpēt un nozūmēt, kā vien zinādami.»
Tauta gadsimtiem ilgas verdzības un pakļautības tumsā. Tauta, kurai cenšas iznīcināt pagātnes un nākotnes apziņu, lai uz mūžiem padarītu par Baltijas muižnieku kalpiem. Šīs apspiestās tautas vidū Ernests Dinsbergs dara savu darbu, kas pārvēršas svētā darbā, — viņš vada vienu no pirmajām īstajām tautskolām Kurzemes pusē. Ernestam Dinsbergam nākas ne tikai patstāvīgi meklēt ceļus, kā audzēkņiem sniegt zināšanas, — pirmajām skolēnu paaudzēm ir jārada pats Skolas priekšstats.
Kā viņš to spēj? Ernests Dinsbergs skolas gudrības pie kāda vācieša pamācījies tikai divus mēnešus. Dzimis Iernieku mājās kalpa ģimenē gadu pirms dzimtbūšanas atcelšanas Kurzemē — viņš pieder paaudzei, kuras jaunībā no šīs «brīvības» vēl «nekādas jausmas nebija». Zemnieks zina tikai darbu — muižas tīrumos un rijās, savu lauciņu liesajā, akmeņainajā zemē. Kā pasaka skan nostāsti par Rīgu, kur dzīvo vācu kungi, par tālo Pēterburgu, kur mājo labais ķeizars ... Lasītpratēju ir gaužām maz. Vienīga lasāmviela — Bībele un Dziesmu grāmata. Ernesta jeb Iežiņa bērnību piepilda alkas pēc rakstīta vārda — burtus viņš iepazīst jau sešu gadu vecumā. Tēvam, kas kļuvis par mežsargu Dingeskalnos, izdodas sagrabināt piecus rubļus sprediķu grāmatas iegādei. Kalendāru, nejauši ieklīdušu «Latviešu Avīžu» numuru zēns iet aizņemties pat uz pagasta viņu galu.
Dažs raksts rada vienīgi apjukumu. Ne reizi vien tur apgalvots, ka latvieti dievs radījis tikai kalpošanai, tāpēc viņa prāta spējas derīgas vienīgi aršanai, sēšanai, malkas ciršanai. «To lasīdams, lai gan vēl mazs puika būdams, Ernests diezgan brīnījās: kā tas tā varot būt? Kāpēc latvietis nevarot vairāk iemācīties?  Vai tad viņam nav tāpat galva, sirds un prāts kā visiem citiem cilvēka bērniem?» — savā autobiogrāfijā stāsta Kubeles skolotājs. Kad zēna rokās nonāk lietuviešu dzejnieka Kristjana Donelaiša poēmas «Gadalaiki» atdzejojums, viņš drīz vien to zina no galvas. Vecā Stendera «Augstas gudrības grāmatu no pasaules un dabas» Ernests noraksta no viena gala līdz otram. Skaidriem, smalkiem, kā drukātiem burtiem, lai raksts jo vairāk atgādinātu tik ļoti kāroto izdevumu.
1833. gadā Dundagas mācītājs meklē jaunu kučieri. Ernests lūdz tēvu, lai tas viņu ieteic darbā — mācītājam ir latviešu grāmatas! Tās kučieris dabūs lasīt! Garajos ziemas vakaros, kad visi dodas pie miera un mācītāja kundze, «skobīga būdama», novāc sveces, Ernests sameklē lielāku kartupeli, iedobj tajā dobīti, iepilina šur tur salasītas tauku kripatas, iemērc dzijas galiņu, aizdedzina un šajā nabadzīgajā gaišumā lasa un raksta to, «ko pats bija nodomājis». Šis mierīgais, it kā necilais teiciens tad arī kļūst viņa garīgā darba devīze.
Mācītāja muižā Ernests Dinsbergs iemācās vāciski — sākumā klausīdamies kungu sarunās, vēlāk vārdnīcas un grāmatas burtodams. Tā pienāk laiks, kad cara valdība izdod Baltijas muižniekiem rīkojumu katrā pagastā ierīkot zemnieku bērniem skolu un rūpēties par to uzturēšanu. Dundagas lielskungs fon Ostenzakens izraugās skolai vietu pussabrukušās Kubeles mežsarga mājās, pagasta nomalē, mežu vidū. Lai nebūtu jāredz bērnu kņada un lai nevienam nebūtu patika iet tālo gabalu mācīties. Kad mācītājam jāmeklē dundadzniekiem skolotājs, viņš atceras savu centīgo kučieri:
«Ernest, tu jau drusku māki rakstīt un rēķināt, ko vairāk vajaga pie tādiem tumšiem zemnieku bērniem?»
Tā 1838. gada ziemā vecajā mežsarga istabā skala gaismā ap vienu vienīgu ābeci līkņājas astoņi, desmit bērni — vairāk apmācīt šeit nav iespējams. Vasaru skolotājs strādā lauku darbos — vienīgā alga par dundadznieku mācīšanu pirmajos gados ir tiesība apstrādāt Kubeles zemi. Un tad vēl jāuzrauga jaunā skolas nama būve. Pašam jātaisa galdi un soli — Ernests iemācās arī galdnieka amatu. Skolas lepnums — dižais, iegriezumiem rotātais grāmatskapis — ir viņa darinājums. Par šiem rūpju gadiem viņš vēlāk raksta autobiogrāfijā:
«Bez maizes jau cilvēks nevar iztikt, lai nu tā kāda, taču vajag; arī ar apģērbu — nu ar to kā nu ir, tā ir. Staigāju pa vasaru basām kājām, abi ar sievu. (..) rupjas pakulu bikses kā jau katram strādniekam. Kas par to? Apģērbs šāds vai tāds, kad tik sirds un prāts īstenā vietā.»
Skolu ceļ piecus gadus. Divas klases, divas guļamistabas, skolotāja dzīvoklis. Tomēr Dinsbergs ir sarūgtināts — amatnieki strādājuši pavirši, materiāli bijuši vissliktākie. Un kur vēl apkārtne! Kad 1843. gadā notiek jaunās ēkas atklāšana, ceļš ved caur tādiem brikstuļiem un dumbrājiem, ka pat muižas kariete iegrimst purveklī. Savāda skola un savāda arī Dundagas mācītāja teiktā svētku runa.
«Es arī savu aci turēšu pār šo skolu, ka še nekādas svešas valodas un mācības nemāca...»
Bet bērniem, kas nākuši no zemē iegrimušajām, salmu jumtiem segtām mājām, jaunā skola liekas pati pilnība. Līdz mūsu dienām saglabājies kāds brīnumtīrs, kaligrāfisks sacerējums — «Skolas nama aprakstīšana»: mums, bērniem, jāsēd un jāmācas. Tur mēs liekam grāmatas, tintes glāzes, štālfēderes kātus. Mūsu skolā ir viens dižs skapis. Tur mēs, bērni, kad pusvēt uz mājām ietam, tad tur saliekam grāmatas iekšā. Mūsu skolā ir vienas smukas ērģeles un vēl divi krāsni, un trīs lažas, un divi lampas, un trīs dižas melnas tāpeles. Uz divām skolmeistaris raksta priekšā smukrakstu, uz tās vienas notēs. Mūsu skolā ir desmit diži logi.»
Kubeles skolēnu laime, ka viņu skolotājs labi apjauš savas nezināšanas lielumu un cilvēces zināšanu bezgalību. Katru brīvu brīdi, naktsstundas, kas novēlētas miegam, viņš urbjas grāmatās un apgūto dod tālāk. Viņš neievēro mācītāja brīdinājumu, «ka te svešas valodas un mācības nemāca». Viņš audzina jauniešus, kas gaišāk nekā tēvi un vectēvi izprot dzīves pretrunas un atrod savu vietu jaunu laiku strāvojumos.
Kad skola vēršas plašumā, no 1844. gada līdz 1850. gadam, tajā par Dinsberga palīgu strādā jaunais dzejnieks dundadznieks no Antēm — Fricis Mālbergs (1824—1907). Viņa dzejolis «Cīnīšanās» (gan sarakstīts vēlākā laikā) zīmīgi atstaro to enerģiju, ko saviem audzēkņiem cenšas dot Ernests Dinsbergs:
Vai, pasauls vētras bīdamies,
Gan rokas klēpī liksim?
Nē, dzīvei viļņos cīnoties,
Pie gala mērķa tiksim.
Bez krietna cīniņa
Nav laime gaidāma.
Fricis Mālbergs
No 1845. gada līdz 1847. gadam Dinsberga skolnieks ir Krišjānis Barons, nākamais latviešu publicists un folklorists. Tuvs paziņa Kubeles skolotājam ir jaunlatviešu idejiskais vadonis Krišjānis Valdemārs. Kad sākas K. Valdemāra un K. Barona darbība «Pēterburgas avīzēs», E. Dinsbergs kļūst laikraksta līdzstrādnieks. Viņa dzejolis «Prieka cerība» 1862. gadā ievada izdevuma pirmo numuru.
Kr.Valdemārs
1863. gadā Dundagā uzviļņo zemnieku nemieri. Skolotājs ir neapmierināto pusē. «Kurzemes kalendārā 1864. gadam» viņš iespiež garu dzejojumu, kur ar asiem vārdiem atgādina, ka latvieši ir «Nežēlīgas varmācības tvaikos Verdzināti lopiem līdzīgi». Kad 70. gados izvēršas folkloras vākšana, Ernests Dinsbergs šī darba organizētājam dzejniekam Fricim Brīvzemniekam pasniedz «prāvu latviešu tautas dziesmu krājumu, kuras tas savā apkārtnē bij noklausījies un pats ar savu roku uzrakstījis». Atmiņās par šo tikšanos Fricis Brīvzemnieks turpina:
«... pēdējais bija cietis, sāpīgi cietis no vietējās vācu varas. Nakts laikā tas bij savā mājā piepeši sagrābts un no savējiem aizvests uz otru Kurzemes tālu malu — uz Jaunjelgavu, un tur palaists uz ielas vaļā, lai dara, ko grib, tikai pilsētu lai neatstāj. Šāds sods dažā ziņā grūtāks par cietumu, kur cietumnieks dabū gatavu pajumti, siltumu un uzturu. Vēl grūtāks šis sods top, kad sodītais visā savā mūžā nedabū zināt, par ko tas sodīts, par ko to vairākus mēnešus notur trimdā un atņem vietu, peļņu un godu...»
Izsūtīšanu 1864. gada 4. aprīlī noorganizē Dundagas muižnieks, kuram nepatīk Ernesta Dinsberga sakari ar jaunlatviešiem. Jaunjelgavā skolotājs ar grūtībām sameklē skrīvera vietu. Pēc astoņu mēnešu nostrādāšanas Ernests Dinsbergs saņem atļauju turpināt skolotāja darbu Rīgā.
Dundagas zemnieki neatlaidīgi prasa atpakaļ «savu Kubeles Ernestu», līdz 1867. gadā viņš atgriežas dzimtajā pusē. Apstākļi darbam uzlabojas, kaut arī tagad muiža un pagasta varas vīri nepievērš pienācīgu uzmanību skolas uzturēšanai. Toties Dundagas mācītājs ne tikai seko stundu saturam, bet pārbauda arī skolotāja grāmatplauktu. Ieraudzījis tur zinātniskus apcerējumus par senajām reliģijām, viņš pētījumu pievāc un tā vieta iedod skolotajam sprediķu grāmatu. Lai Dinsbergs «vienmēr negulētu iekš grāmatām», mācītājs viņam piegādā galdnieka, ratnieka, iesējēja darbus.
Taču no grāmatām skolotāju neizdodas atraut. Pirms vēl sākusies viņa pedagoga darbība, parādījušās plašas publikācijas laikrakstos. Gadu gaita nāk klajā viņa apjomīgie tulkojumi. Laba daļa no tiem — pasaules klasiķu darbi: Ovīdija «Pirams un Tisbe» (1851), J. V. Gētes jautrais eposs «Lapsa Kūmiņš» (1879), pret nēģeru apspiešanu vērstais H. Bīčeres-Stovas stāsts «Unkel Toma būda» (1863). Pat Homēra «Odiseju», Dž. Miltona «Pazaudēto paradīzi» un J. V. Gētes «Faustu» Kubeles skolotājs mēģina atveidot latviski. Viņš iespiež rakstus par zemkopību un mājsaimniecību, par dabaszinātnēm un vēsturi, ķeras pie tādu sarežģītu gāmatu izstrādāšanas kā «Etnogrāfija» (1876), «Vecie grieķi» (1887, 1888), «Vispārīgā vēsture četros sējumos» (1892—1902), «Metrika ar tām vajadzīgām dzejas mākslas ziņām» (1890). E. Dinsbergs grib audzināt, izglītot, veidot jaunus talantus, jo «mākslas meistaru nav visai daudz un tādus mums diezgan vajadzētu».
Pavisam iznāk ap pusotra simta Ernesta Dinsberga grāmatu. Viņa dzejas un atdzejojumi greznoti šodien neparastiem virsrakstiem: «Puķu pušķis», «Rīmes», «Gaudu ziņģes», «Vīriešu krietnums, sievu untums». Daudzos sacerējumos jūtams laikmeta nosacītais ierobežojums, kas neļāva autoram «aizmācīties tik tālu», lai sasniegtu paliekošas mākslas līmeni. Talanta veidošanās bija notikusi vācu mācītāju rakstītās didaktiskās, sprediķu pilnās literatūras iespaidā. Cita parauga jau nebija. Taču tur, kur rakstnieka skats kavējas pašās ikdienišķākajās lauku vai pilsētas dzīves ainās, tur piepeši pazib īstas lirikas svaigums:
Kāds nolijis ir ganiņš mežā,
Kāds laukā arājs samircis!
Kāds nosarcis rok sivēns ežā,
Kāds slapjš ir zirggans Jēcītis!
Kāds Pakans dubļos nobridies,
Kaut gan gar pakšiem laipojies!
Un kādas garas, tumšas naktis,
Tik dzestras, jestras, drūmīgas,
Tik circeņi čirkst krāsnu kaktīs
Un pūce vaigstās mežmalā.
Kam tādā tumsā jāstaigā,
Tam drošas dūšas vajaga.
Kad Ernests Dinsbergs atrodas Jaunjelgavā, pie viņa ierodas lauku sievas — cita ar sviesta cibiņu, cita ar putraimu kulīti. Viņas grib tencināt par jaukajām un žēlīgajām ziņģēm, kas priecinājušas ļaudis garajos ziemas vakaros. Bet, kad mākslā ienāk jaunā paaudze, tad gan dzeja, gan dzejas izpratne, kuru Dinsbergs veicinājis, kā nu prazdams, aizaug viņam garām.
«Es zinu gan, ka mani darbi nav vairs priekš šiem laikiem, bet es tos rakstu tikai priekš sevis vai savas patikšanas dēļ,» viņš atzīstas nākamā tautiskā laikmeta skolotājam un rakstniekam Kaudzītes Matīsam.
Kubeles skolas augšstāvā Ernests Dinsbergs uzbūvē mājīgu dzīvoklīti vecumdienām. 1879. gadā viņš atsakās no skolotāja amata. Jumts virs galvas ir, pensiju neviens nemaksā. Drusciņa rūgtuma, drusciņ lepnuma skan autobiogrāfijas noslēguma rindās: «Tā nu Dinsbergs tagad dzīvo pie znota un iztiek pats ar sevi un nav ne pagastam, ne arī kādam citam par nastu.» Gaisma viņa darbistabas logā katru nakti kā sarguguntiņa sagaida un pavada vientuļus braucējus Kubeles mežos.
Pašās mūža beigās gan notiek negribēts pagrieziens. Ernesta Dinsberga znots — skolotājs Jānis Dreibergs — sastrīdas ar lielkungu un pāriet darbā uz Rīgu. Sirmgalvis seko tuviniekiem.
«Pirms nāves viņš atradās tādā kā miegā, bet viņa roka virs segas arvien vēl rakstīja» — tā radi atceras Kubeles skolotāja pēdējos brīžus 1902. gada 30. aprīlī. Maija sākumā rakstnieka šķirstu pārved no Rīgas uz Dundagu un rok Kuženieku kapsētā. Turpat netālu ir Kubeles skola, Ernesta Dinsberga stādītie koki, mežam atkarotie tīrumi. Viņa aiziešanu pieminot, dzejnieks Jānis Poruks raksta:
«Viņam ir griba, milzeņa griba, kuram garīgās rokas saistītas, un šī griba ir tā svētīgākā un cēlākā, kāda vien pie cilvēces un tautu darbiem sastopama.»
Griba un darbs. Darbs. Darbs — kad pāri novadiem tikko jaušams rīta blāzmas svīdums.

Saulcerīte Viese ”Pie sliekšņa , pie avota”
Rīga,”Zvaigzne”1989 ©
Grāmatā izmantotie un izlasīšanai ieteicamie biogrāfiskie un autobiogrāfiskie apcerējumi:
Dinsbergs. E. “Autobiogrāfija” - Cēsis, 1904
Dorbe H. “Uguns logā”: Romāns -R.1976
“Rītausmas raksti" /Sast. R.Pusārs - R.1984


Katalogs ~ Saulcerīte Viese - "Skola meža vidū"
Ernests Dinsbegs ~ Saturs ~


Google WWW labsa lab

hipatia.info