Mīlestība – un arī tādējādi izpaužas tās unikālā loma dzīvē – ir viena no nedaudzajām (varbūt pat vienīgā) jomām, kurā ikviens cilvēks ir absolūti neaizvietojams un spēj piedzīvot šo neaizvietojamību. Cilvēks te nav funkcija, bet ir viņš pats savā absolūtā konkrētībā un nepastarpinātībā. Tieši tāpēc tikai mīlestībā cilvēks var apjaust savas eksistences jēgu priekš cita cilvēka un cita cilvēka pastāvēšanas jēgu priekš sevis. Tā ir augstākā esības jēgas sintēze. Mīlestība palīdz tai atklāties, saskatot un maksimalizējot, attīstot cilvēkā labo, pozitīvo.
Beidzot mīlestība ir viena no cilvēka brīvības izpausmes formām. Neviens nevar piespiest mīlēt (daudz ko var piespiest darīt – strādāt, pat darīt ļaunprātības, bet ne mīlēt) – nedz citu, nedz arī pašam sevi. Tā ir brīva ierosa, kas pamato pati sevi – tā ir pamats pati sev. Tai nav ārēja cēloņa, un tā nav reducējama nedz uz prāta apsvērumiem. Nedz uz dabiskām tieksmēm, instinktiem. Tomēr tā bieži vien var būt prātam izprotama, tāpēc daudzi (piemēram, L.Feierbahs) satuvina prātu un mīlestību, pretstatot abus iracionālai ticībai: ”Tādēļ mīlestība ir identa vienīgi ar prātu, nevis ar ticību, jo, tāpat kā prātam, arī mīlestībai piemīt brīva, universāla, toties ticībai šaursirdīga, aprobežota daba. Vienīgi tur, kur ir prāts, valda vispārēja mīlestība; pats prāts nav nekas cita kā universāla mīlestība.”
Un pretēji. Mīlestība nereti izpaužas kā prātam, it īpaši racionālai loģikai, sausiem apsvērumiem kaut kas gluži neaptverams. „Romantiskajā mīlestībā”, raksta V.Žuzmunskis, „Savienojas romantiķu mācība par dzīves būtību un pienākumu, mistiskā ontoloģija un ētika. Romantiķiem mīlestība ir mistiska dzīves būtības izziņa; mīlestība ir pats saldākais prieks uz zemes, viņa arī – lūgsna un debess pielūgšana” Mīlestībā romantiķi rod piepildījumu vajadzībām pēc emocionālā siltuma un psiholoģiskās intimitātes.
Šo mīlestības patstāvīgo , pašpietiekamo dabu varbūt visprecīzāk raksturojis B.Paskāls savā mācībā par „mīlestības kārtību” (pretstatu kārtībai, kas valda dabā un prātā) vai „sirds loģiku”: „Sirdij ir savi likumi, kurus nepazīst prāts ...Sirdij ir sava kārtība, bet prātam sava, tieši prāts balstās uz cēloņiem un pierādījumiem, bet sirds balstās uz citu. Neviens taču necenšas pierādīt, izklāstīt secīgi mīlas cēloņus, ka mums būtu jāmīl vienu vai otru cilvēku: tas būtu smieklīgi ... Šī kārtība izpaužas novirzēs no kārtības, ko prasa prāts...”
Savukārt H.Ortega i Gasets cenšas raksturot mīlestības specifiku šādi: ”Mīlestība – un proti, mīlestība vien un nevis cilvēka mīlētāja totālais dvēseles stāvoklis, tīrs jūtu akts, kas virzās uz kaut kādu objektu, lietu vai personu. Kā jūtu akts mīlestība ir atšķirīga no visiem atziņas aktiem – mīlēt nav apercipēt, ievērot, domāt, atminēties, priekšā stādīties – un, no otras puses, atšķiras no vēlmēm, kas no tās ceļas kā stāds no sēklas.”
Laikam nekad strīdi nenorims par to, ciktāl mīlestība ir saprātīga un iracionāla, fiziska un garīga utt. Taču skaidrs ir viens – mēs tajā apjaušam un iegūstam gan dzīves jēgu, gan savu autonomiju.Mīlestība vienmēr ir laimīga, nelaimīga ir tikai nemīlestība, tās trūkums. Mīlestība ir mūsu kritērija spējai, mākslai būt par cilvēku – sev un citiem.