Apgaismība
ir iziešana no nepilngadības, kurā cilvēks atrodas pats savas vainas
dēļ. Nepilngadība ir nespēja lietot savu sapratni bez cita
vadības. Šī nepilngadība pastāv paša vainas dēļ, jo tās cēlonis ir
nevis sapratnes trūkums, bet gan izšķiršanās un drosmes trūkums lietot
sevi bez cita vadības. Sapere aude!
Esi drosmīgs lietot paša sapratni! - tāda, lūk, ir apgaismības devīze.
Slinkums un gļēvums ir tie cēloņi, kāpēc tik liela cilvēku daļa
joprojām visu mūžu paliek nepilngadīga, lai gan daba jau sen tos
atsvabinājusi no svešas vadības (naturaliter
maiorennes); un tāpēc arī citiem tik viegli uzmesties par to
aizbildņiem. Būt nepilngadīgam ir tik ērti. Ja man ir grāmata, kas man
aizstāj sapratni, dvēseļu aprūpētājs, kas man aizstāj sirdsapziņu,
ārsts, kas man noteic diētu, utt., tad jau man pašam nav ko pūlēties.
Man nav nepieciešams domāt, ja tik es varu samaksāt; gan jau nepatīkamo
nodarbi manā vietā uzņemsies citi. Par to, ka cilvēku lielākā daļa
(tostarp viss daiļais dzimums) soli uz pilngadību uzskata ne tikai par
grūtu, bet arī par ļoti bīstamu, - par to rūpējas tie aizbildņi, kas
mīļu prātu uzņēmušies pār tiem virsuzraudzību. Vispirms viņi savus
mājlopus padarījuši dumjus un pamatīgi parūpējušies, lai šie mierīgie
radījumi neuzdrīkstētos spert pat soli ārpus staiguļiem, kuros tos
ieslodzījuši; tagad nu viņi tiem rāda draudošās briesmas, ja tie
mēģinās iet patstāvīgi. Bet nav jau šīs briesmas nemaz tik lielas, jo
ar dažām reizēm gan jau tie iemācītos staigāt; taču šāda veida piemērs
dara biklu un parasti atbaida no visiem turpmākajiem mēģinājumiem.
Tātad ikvienam cilvēkam grūti ir izstrādāt sevi arā no nepilngadības,
kas gandrīz vai kļuvusi par tā iedabu. Viņš to pat ir iemīlējis un
patlaban patiešām nespēj izlietot pats savu sapratni, jo nekad to nav
ļāvuši izmēģināt. Nolikumi un formulas, šie savas dabas dāvanu
saprātīgās vai drīzāk jau ļaunprātīgās izmantošanas mehāniskie
darbarīki, ir nepilngadības pastāvīgās važas. Ja arī kāds tās nomestu,
tad arī pār visšaurāko grāvi viņš spētu izdarīt tikai nedrošu lēcienu,
jo nav pieradis pie šādas brīvas kustības. Tāpēc ir tikai daži, kam,
veicot sava gara pašapstrādi, izdevies izrauties no nepilngadības un
tomēr uzsākt drošu gaitu.
Visai ticami, ka publika apgaismo pati sevi; tas ir gandrīz vai
nenovēršami, ja vien tai ļauj brīvību. Jo tad vienmēr radīsies daži,
kas domās paši, pat starp ieliktajiem lielā bara aizbildņiem radīsies
daži, kas, nometuši nepilngadības jūgu, ap sevi izplatīs saprātīgas
vērtēšanas garu par paša vērtību un ikviena cilvēka aicinājumu domāt
patstāvīgi. Turklāt kas īpašs: publika, ko tie iepriekš pakļāvuši šim
jūgam, vēlāk pati spiež zem tā palikt, ja dažs labs no tās aizbildņiem,
kas pats uz apgaismību nav spējīgs, uz to uzkūda; aizspriedumus dēstīt
ir gauži kaitīgi, jo galu galā tie atriebjas tiem, kuri paši vai kuru
priekšgājēji ir to vadītāji. Tāpēc tikai lēnām publika var nokļūt līdz
apgaismībai. Revolūcijā varbūt arī var tikt vaļā no personiska
despotisma un mantkārīgas vai varaskārīgas apspiešanas, taču patiesa
domāšanas veida reforma nekad nav izdevusies; jaunie aizspriedumi,
gluži tāpat kā vecie, kalpos par bezdomīgā lielā bara iemauktiem.
Šai apgaismībai nav vajadzīgs nekas cits kā brīvība; turklāt visnekaitīgākā no
visa, ko vien var saukt par brīvību, proti, visās lietās publiski izmantot savu prātu. Bet
nu no visām pusēm dzirdu saucam: neprātojiet! Virsnieks saka: nevis
prātojiet, bet vingrinieties! Finanšu padomnieks: nevis prātojiet, bet
maksājiet! Garīdznieks: nevis prātojiet, bet ticiet! (Tikai viens kungs
visā pasaulē saka: prātojiet,
cik vien gribat un par ko vien gribat, bet paklausiet!). It visur še ir
brīvības ierobežojums. Bet kāds gan ierobežojums kavē apgaismību, kāds
nekavē un kāds to pat veicina? Es atbildu: sava prāta publiskai izmantošanai vienmēr
jābūt brīvai, un tas vien var nodrošināt cilvēku apgaismību; taču tā privāta izmantošana visai bieži var
būt arī ļoti ierobežota, sevišķi tomēr nekavējot apgaismības progresu.
Bet ar sava prāta publisku izmantošanu es saprotu tādu, kur kāds kā mācīts vīrs no tās visas
publikas priekšā izveido lāsītājpasauli.
Par privātu es dēvēju to izmantošanu, ko cilvēks drīkst darīt ar savu
prātu, atrodoties tam uzticētā civilā
postenī vai amatā. Dažām lietām, kas skar kopības intereses,
nepieciešams zināms mehānisms, ar kura starpniecību dažiem kopības
locekļiem jāizturas tikai pasīvi, lai ar mākslīgas piekrišanas
palīdzību valdība tos virzītu uz publiskiem mērķiem vai vismaz atturētu
no šo mērķu izpostīšanas. Še nu tiešām nav ļauts prātot, te jāpaklausa.
Bet, tiklīdz šī mašīnas daļa sevi skata kā visa kopuma vai pat kā
kosmopolītiskās sabiedrības locekli, proti, mācītā vīra kvalitātē, kurš
ar rakstiem vēršas pie publikas šā vārda īstajā nozīmē, viņš noteikti
var prātot, un darīšanas, kurām pielikts kā daļēji pasīvs loceklis, no
tā necieš. Būtu ļoti kaitīgi, ja virsnieks, kam priekšniecība kaut ko
pavēlējusi, dienestā skaļi vēlētos prātuļot par šīs pavēles
mērķtiecīgumu vai derīgumu; viņam ir jāpaklausa. Taču kā mācītam vīram
viņam pēc taisnības nevar izteikt piezīmes par kļūdām karadienestā un
piedāvāt tās savas publikas apspriešanai. Pilsonis nevar liegties
maksāt tam uzliktos nodokļus, pārdrošas šādu nodokļu paļas, ja viņam
tie jānomaksā, var pat sodīt kā skandālu (ja tās var izraisīt vispārēju
pretošanos). Bet, neraugoties uz to, viņš nerīkojas pretēji pilsoņa
pienākumam, ja viņš kā mācīts vīrs publiski izsaka savas domas par šādu
nodevu nepieklājīgumu vai arī netaisnīgumu. Gluži tāpat arī
garīdzniekam pienākas sniegt priekšnesumu saviem katķisma skolēniem un
savai draudzei saskaņā ar tās Baznīcas simbolu, kurā viņš kalpo, jo
viņš ir pieņemts ar šādu nosacījumu. Bet kā mācītam vīram viņam ir
pilnīga brīvība, jā, viņš pat ir aicināts izklāstīt publikai visas
savas rūpīgi pārdomātās un labvēlīgās domas par šā simbola kļūdainību
un priekšlikumus par reliģijas un Baznīcas labāku iekārtošanu. Te nav
arī nekā tāda, kas varētu apgrūtināt sirdsapziņu. Jo to, ko viņš māca
sava amata dēļ kā baznīcas lietvedis, to piedāvā kā tādu, ko viņam nav
brīvas varas mācīt pēc paša ieskatiem jo viņš nolikts klāstīt pēc
priekšraksta un cita vārdā. Viņš teiks: mūsu Baznīca māca to un to; tie
ir argumenti, ko tā izmanto. Tad viņš izvedina savai draudzei visus
praktiskos labumus no nolikumiem, zem kuriem pats visā pārliecībā
neparakstītos, bet ko var apņemties klāstīt, jo nav taču gluži
neiespējams, ka tajos nav apslēpta patiesība; katrā ziņā tajos vismaz
nav nekā tāda, kas runātu pretī iekšējai reliģijai. Ja viņš ko tādu
domātu tajos atrast, tad nevarētu pildīt savu amatu saskaņā ar
sirdsapziņu; viņam no tā būtu jāatsakās. Tātad tas, ko nolikts
skolotājs savas draudzes priekšā dara ar savu prātu, ir tikai prāta privāta izmantošana, jo draudze,
kaut arī tik liela, ir vienīgi mājas sapulce; un, raugoties uz to, viņš
kā priesteris nav brīvs un tāds arī nevar būt, jo pilda svešu
pasūtinājumu. Turpretim, kā mācīts vīrs, kas rakstos runā ar īsteno
publiku, proti, pasauli, tātad kā garīdznieks sava prāta publiskajā izmantošanā bauda
neierobežotu brīvību, lai izmantotu pats savu prātu un runātu paša
personas vārdā. Jo tas, ka tautas aizbildņiem (garīgās lietās) pašiem
jābūt nepilngadīgiem, ir aplamība, kas aplamības tiecas padarīt mūžīgas.
Bet vai garīdznieku sabiedrībai, piemēram, Baznīcas sapulcei vai
godājamai klasei (kā tā Holandē pati sevi dēvē), nebūtu tiesības ar
zvērestu savā starpā apņemties sludināt zināmu nemainīgu simbolu, lai
tādējādi panāktu nepārtrauktu virsaizbildniecību pār katru tās locekli,
bet ar to starpniecību - pār visu tautu un padarītu to pat mūžīgu? Es
saku: tas nekādi nav iespējams. Šāds kontrakts, kas būtu noslēgts, lai
uz visiem laikiem atturētu cilvēku dzimumu no turpmākās apgaismības, ir
gauži nederīgs, kaut arī to būtu apstiprinājusi augstākā vara,
reihstāgi un paši svinīgākie miera līgumi. Viens laikmets nevar
vienoties un nozvērēties nogādāt nākamo tādā stāvoklī, lai tas nevarētu
paplašināt savas (it sevišķi tik ļoti vajadzīgās) atziņas, attīrīties
no maldiem un vispār turpināt ieiešanu apgaismībā. Tā būtu noziegšanās
pret cilvēka iedabu, kuras sākotnējais aicinājums ir tieši
progresēšana; un pēcnācējiem tātad ir visas tiesības atmest šos
patvarīgi un noziedzīgi pieņemtos lēmumus. Pārbaudes akmens it visam,
ko pār tautu var nolemt kā likumu, ir jautājumā: vai tauta pati varētu
sev uzlikt šādu likumu? Nu būtu jau, cerot uz ko labāku, uz īsu brīdi
iespējams, lai ieviestu zināmu kārtību, ja vien ikkatram pilsonim,
galvenokārt -garīdzniekiem, mācītu vīru kvalitātē ļautu brīvi, t.i.,
caur rakstiem, izteikt savas piezīmes par kādreizēja iekārtojuma
kļūdainību, kamēr ieviestā kārtība aizvien vēl turpina pastāvēt, līdz
atskārta par šo lietu stāvokli nobriedīs un apstiprināsies tiktāl, ka,
viņu balsīm (kaut arī ne visu) apvienojoties, varētu tronim iesniegt
priekšlikumu, lai aizsargātu tās draudzes, kas saskaņā ar saviem
labākās atskārtas jēdzieniem būtu vienojušās par pārveidotu reliģijas
iekārtojumu, tomēr netraucējot tām, kas gribētu aprobežoties ar veco.
Taču nekādā ziņā nav ļauts vienoties, kaut arī tikai cilvēka mūža
garumā, par pastāvīgu, publiski neapšaubāmu reliģijas satversmi un
tādējādi iznīcināt laika sprīdi cilvēces ceļā uz labošanos, padarīt to
neauglīgu un varbūt pat pēcnācējiem kaitīgu. Cilvēks gan attiecībā uz
savu personu tajā, ko viņam pienākas zināt, var atlikt apgaismību, bet
arī tad tikai uz kādu brīdi; taču atteikties no tās attiecībā uz savu
personu un vēl jo vairāk attiecībā uz pēcnācējiem nozīmē aizskart un
mīdīt kājām cilvēces svētās tiesības. Bet to, ko tauta nedrīkst nolemt
pati pār sevi, vēl jo mazāk pār tautu drīkst nolemt monarhs, jo viņa
likumdošanas autoritāte balstās tieši uz tā, ka savā gribā viņš apvieno
tautas gribu. Ja vien viņš raugās, vai visi patiesie vai šķietamie
uzlabojumi saskan ar pilsonisko kārtību, tad atlikušajā viņš saviem
padotajiem var ļaut pašiem darīt it visu, ko tie atzīst par
nepieciešamu savu dvēseļu glābšanai; tas viņu nepavisam neskar, taču
viņam jānovērš, lai kāds vardarbīgi netraucētu otru visiem spēkiem
strādāt pie tās noteikšanas un paātrināšanas. Tas pat kaitē viņa
majestātei, ja viņš še iejaucas, pievēršot savas valdīšanas uzraudzībai
rakstus, ar kuru palīdzību viņa padotie mēģina noskaidrot savas
atziņas; tas kaitē gan tad, ja viņš to dara paša augstākās atziņas dēļ,
pakļaujot sevi pārmetumam: Caesar
non est supra Grammaticos, gan vēl jo vairāk tad, ja savu
augstāko varu pazemo tiktāl, ka savā valstī atbalsta dažu tirānu garīgo
varu pār pārējiem padotajiem.
Ja nu tiek jautāts: vai mēs tagad dzīvojam apgaismotā laikmetā? - tad atbilde
ir: nē, bet apgaismības
laikmetā gan. Ļoti daudz kā vēl trūkst, lai apstākļos, kādi, kopumā
ņemot, tie ir tagad, cilvēki jau būtu spējīgi vai arī viņus tikai
vajadzētu padarīt spējīgus, lai reliģijas lietās droši un labi
izmantotu paši savu sapratni bez kādas vadības. Taču mums ir skaidras
pazīmes, ka tagad tomēr tiek atklāts lauks, kur sevi brīvi izkopt, un
ka pakāpeniski aizvien mazāk kļūst šķēršļu, kas kavē vispārēju
apgaismību jeb iziešanu no nepilngadības, kurā atrodas pašu vainas dēļ.
Ņemot to vērā, šis laikmets ir apgaismības laikmets jeb Fridriha gadsimts.
Valdnieks, kas neatzīst par sevis necienīgu sacīt, ka uzskata par pienākumu reliģijas lietās
cilvēkiem neko nepavēlēt, bet ļaut tiem pilnīgu brīvību, tātad tas, kas
pats atsakās no augstprātīgā tolerances
vārda, pats ir apgaismots un pelnījis, lai pateicīgā pasaule un nākamās
paaudzes viņu cildinātu kā to, kurš atsvabinājis, vismaz no valdības
puses, cilvēku dzimumu no nepilngadības un ikvienam ļāvis it visā, kas
attiecas uz sirdsapziņu, brīvi lietot savu prātu. Viņam valdot,
cienījami garīdznieki, nekaitēdami sava amata pienākumam, mācītu vīru
kvalitātē drīkst brīvi un publiski sniegt pasaulei pārbaudīšanai savus
spriedumus un atziņas, kas vienā vai otrā ziņā novirzās no pieņemtā
simbola; bet vēl jo vairāk to var darīt visi tie, kurus neierobežo
nekāds amata pienākums. Šis brīvības gars izplatās arī uz ārieni, pat
tur, kur tam jācīnās pret ārējiem šķēršļiem, kādus ceļ sevi
pašpārprotoša valdība. Jo tai taču parādīts piemērs, ka, pastāvot
brīvībai, nepavisam nav jābažījas par publisko mieru un kopības
vienotību. Cilvēki paši par sevi pamazām izstrādā sevi ārā no rupjības,
ja vien ar gudru ziņu viņus netīko paturēt šādā stāvoklī.
Apgaismības - iziešanas no nepilngadības, kurā cilvēki atrodas paši
savas vainas dēļ, - galveno punktu es principā saskatu reliģijas lietās, jo attiecībā pret
mākslām un zinātnēm mūsu pārvaldītājiem nav nekādas intereses tēlot
savu padoto aizbildni; turklāt šī nepilngadība ir ne vien pati
kaitīgākā, bet arī visapkaunojošākā. Taču valsts galva, kas veicina
apgaismību, savā domāšanas veidā iet vēl tālāk un atzīst, ka, ņemot
vērā viņa likumdošanu, nav
nekādu briesmu ļaut saviem pavalstniekiem, lai tie publiski izmanto pašu prātu un
atklāti pasaulei piedāvā savas domas par likumdošanas labāku
formulēšanu, vēršot pat vaļsirdīgu kritiku pret jau pastāvošo; šajā
ziņā mums ir spožs piemērs, ka monarham, ko mēs godinām, vēl nav bijis
priekšteča.
Bet arī vienīgi tas, kurš, pats būdams apgaismots, nebaidās no ēnām un
kura rīcībā vienlaikus ir labi disciplinēts, liels karaspēks publiskā
miera nodrošināšanai, var sacīt to, ko nevar uzdrošināties brīvvalsts: prātojiet, cik vien gribat un par ko vien
gribat, vienīgi paklausiet! Tādējādi še izpaužas dīvaina,
negaidīta cilvēcisko lietu gaita; tāpat arī citādā ziņā, ja to aplūko
lielos vilcienos, gandrīz vai viss tajā ir paradoksāls. Lielāka
pilsoniskās brīvības pakāpe šķiet izdevīga tautas gara brīvībai un tomēr nosprauž tai
nepārejamas robežas; turpretim viena pakāpe zemāk sagādā tam iespēju
izplatīties visas savas spējas apjomā. Ja nu daba zem šā cietā apvalka
iztīstījusi asnu, par kuru jo maigi rūpējas, proti, tieksmi un
aicinājumu uz brīvu domāšanu,
tad tas pakāpeniski iedarbojas uz tautas domāšanas veidu (līdz ar to tā
vairāk spēj brīvi rīkoties) un visbeidzot pat uz valdības pamatprincipiem, kura
atzīst sev pašai par derīgu izturēties pret cilvēku, kurš nu ir kas vairāk par mašīnu, atbilstoši viņa
cieņai.*
Kēnigsbergā Prūsijā 1784. gada 30.
septembrī
*Bišinga 13. septembra
[izdevumā] Wōchentliche Nachrichten šodien, 30. septembrī, izlasīju
norādi uz šā mēneša Berlinische Monatsschrift, kurā publicēta
Mendelsona11 kunga atbilde uz šo pašu jautājumu. Izdevums vēl nav
nonācis manās rokās, citādi būtu atturējies no atbildes, kuru nu var
uzskatīt tikai par mēģinājumu [atbildēt], kurā iespējama nejauša domu
sakritība.
© Tulkojums latviešu valodā, Igors Šuvajevs
Citēts no Imanuels Kants “Kas ir apgaismība?” ISBN 9984-36-856-4
R:Zvaigzne ABC, tur arī meklējami paskaidrojumi un citi Imanuela Kanta
raksti.