Aleksandrs Čaks - "Nepublicētie"

Ir atkal vakars tāds pēc ilgiem laikiem,
Kad kafejnīcā patīk sēdēt man.
No augšas gaisma plūst pār mani maigi,
Un mūzika no blakustelpām skan.

Tāds vieglums sirdi it kā visā telpā
Es būtu tik viens pats.
Caur manām nāsīm viegli lido elpa
Kā gaišs un dzeltens mats.

Viss kluss. Tik, reti pieskaroties glāzei,
Man karote kā pulkstens ieskanas.
Un nu tik ieskatos, ka abažūriem krāsa
Pie lampām dzeltena kā kvass.

Katalogs ~ Aleksandrs Čaks - "Nepublicētie"
Nāk salda krēsla ... ~ Mēness bij nolaidies ... ~ Jautri skanēs harmonikas ... ~ Kalejzēnu dziesma ~ Jaunkundzei uz ielas ~ Ir atkal vakars ... ~ Invalīds ~ Ho-Ho! ... ~ Es — es uz ... ~ Saturs ~